Nesen veiktā DNS pētījumā secināts, ka vecākais cilvēka skelets, kas atrasts Sanpaulu, Brazīlijā, Lucio, var tikt izsekots sākotnējiem Amerikas kolonistiem pirms aptuveni 16,000 gadu. Šī indivīdu grupa galu galā radīja mūsdienu pamatiedzīvotāju tupi cilvēkus.
Šajā rakstā ir sniegts skaidrojums par to, kā pazuda Brazīlijas piekrastes reģiona vecākie iedzīvotāji, kuri uzbūvēja slavenos “sambaquis”, kas ir ievērojamas gliemežvāku un zivju kaulu kaudzes, ko izmantoja kā mājokļus, apbedījumu vietas un zemes robežu marķierus. Arheologi šīs kaudzes bieži apzīmē kā gliemežvāku pilskalnus vai virtuves vidus. Pētījums ir balstīts uz visplašāko Brazīlijas arheoloģisko genoma datu kopumu.
Andrē Menezess Štrauss, arheologs par MAE-USP un pētījuma vadītājs komentēja, ka Atlantijas okeāna piekrastes sambaki celtnieki bija visblīvāk apdzīvotā cilvēku grupa pirmskoloniālajā Dienvidamerikā pēc Andu civilizācijām. Tūkstošiem gadu viņi tika uzskatīti par "krasta karaļiem", līdz pēkšņi pazuda apmēram pirms 2,000 gadiem.
Autori rūpīgi pārbaudīja 34 vismaz 10,000 gadus vecu fosiliju genomus no četriem Brazīlijas piekrastes apgabaliem. Šīs fosilijas tika ņemtas no astoņām vietām: Cabeçuda, Capelinha, Cubatao, Limao, Jabuticabeira II, Palmeiras Xingu, Pedra do Alexandre un Vau Una, tostarp sambaquis.
MAE-USP profesora Levija Figuti vadībā grupa atrada vecāko skeletu Sanpaulu, Lucio, Capelinha upē Ribeira de Iguape ielejas vidū. Tās galvaskauss bija līdzīgs Luzijai, vecākajai cilvēka fosilijai, kas līdz šim atrasta Dienvidamerikā, un kuras vecums tiek lēsts aptuveni 13,000 14,000 gadu. Sākotnēji pētnieki minēja, ka tas ir no citas populācijas nekā mūsdienu amerindieši, kas apdzīvoja Brazīliju apmēram pirms gadu, taču vēlāk tika pierādīts, ka tas ir nepatiess.
Lucio ģenētiskās analīzes rezultāti atklāja, ka viņš ir amerikānis, piemēram, tupi, kečua vai čeroki. Tas nenozīmē, ka tie ir pilnīgi identiski, tomēr no pasaules viedokļa tie visi izriet no viena migrācijas viļņa, kas Ameriku sasniedza ne vairāk kā pirms 16,000 30,000 gadu. Štrauss norādīja, ka, ja reģionā pirms gadu bija vēl viena iedzīvotāja, tas neatstāja nevienu pēcnācēju starp šīm grupām.
Luzio DNS sniedza ieskatu citā vaicājumā. Upju vidusdaļas atšķiras no piekrastes, tāpēc nevar uzskatīt, ka atklājums ir grandiozā klasiskā sambaquis, kas parādījās vēlāk, priekštecis. Šī atklāsme liecina, ka bijušas divas atsevišķas migrācijas – iekšzemē un gar krastu.
Kas notika ar sambaqui radītājiem? Ģenētisko datu pārbaude atklāja atšķirīgas populācijas ar kopīgiem kultūras elementiem, bet ievērojamām bioloģiskām atšķirībām, jo īpaši starp dienvidaustrumu un dienvidu piekrastes reģionu iedzīvotājiem.
Strauss atzīmēja, ka pētījumi par galvaskausa morfoloģiju 2000. gados jau liecināja par smalku neatbilstību starp šīm kopienām, ko apstiprināja ģenētiskā analīze. Tika konstatēts, ka vairākas piekrastes populācijas nebija izolētas, bet regulāri notika gēnu apmaiņa ar iekšzemes grupām. Šim procesam ir jānotiek tūkstošiem gadu, un tiek uzskatīts, ka tas ir izraisījis sambaquis reģionālās atšķirības.
Pētot šīs piejūras kopienas, kas sastāvēja no pirmajiem holocēna medniekiem un vācējiem, noslēpumaino pazušanu, analizētie DNS paraugi parādīja, ka atšķirībā no Eiropas neolīta prakses izslēgt visas populācijas, šajā reģionā notikušais bija izmaiņas paražās, kas saistītas ar gliemežvāku būvēšanas samazināšanos un sambaki celtnieku radīto keramikas pievienošanu. Piemēram, Galheta IV (atrodas Santakatarīnas štatā) – visspilgtākajā šī perioda vietā – atrastais ģenētiskais materiāls nesaturēja gliemežvākus, bet gan keramiku, un šajā ziņā tas ir salīdzināms ar klasiskajiem sambaquis.
Štrauss atzīmēja, ka 2014. gadā veiktā pētījuma rezultāti par sambaquis keramikas lauskas saskanēja ar domu, ka katli tika izmantoti zivju, nevis pieradinātu dārzeņu pagatavošanai. Viņš uzsvēra, kā apgabala iedzīvotāji ir pārņēmuši paņēmienu no iekšzemes, lai apstrādātu savu ierasto pārtiku.
daba jūlijā 31, 2023.